Mīlestības nedēļā

Pasaulē nav viennozīmīga uzskata par to, kāpēc tieši 14.februārī katru gadu tiek svinēti Mīlestības svētki. Romantiķi un sapņotāji uzskata, ka Valentīna dienas svinību aizsākumi ir klāti rozīgi dūmakainiem noslēpumainības plīvuriem. Ciniskie domā, ka nekā noslēpumaina nav un ka Valentīna dienas nozīmi uzpūtuši vien plīša lācīšu, salkanu kartīšu, šokolādes konfekšu un rožu pušķu tirgotāji. Lai kā arī būtu, februāris jau kopš visai seniem laikiem tiek uzskatīts par romantikas un mīlas mēnesi.

Viena no populārākajām versijām par Valentīna dienas izcelšanos vēsta, ka senajā Romā ir bijis kāds priesteris, vārdā Valentīns, kurš nepakļāvās tā laika likumam un slepus laulāja jaunus iemīlējušos pārus. Kāpēc slepus un kur tad te parādās viņa romantiskā varonība? Tāpēc, ka tolaik Romā imperators Klaudijs II laulību uzskatīja par traucēkli valsts armijas izveidošanai un jauniem vīriešiem laulāties aizliedza. Jo, kad vīrietim izveidojusies ģimene, viņš nevēlas un nevar nodoties dienestam karaspēkā. Taču Valentīnu par šo ‘’pārkāpumu’’ apcietināja. Kā vēsta leģendas, viņš esot iemīlējies cietuma uzrauga meitā. Romantiskais Valentīns atradis veidu, kā ar mīļoto sazināties: viņš sūtījis zīmītes parakstoties ‘’No Tava Valentīna””. Cits šī paša stāsta variants vēsta, ka meitene bijusi akla un, pateicoties Valentīna karstajai mīlestībai, atguvusi redzi. Tiktāl viss skaidrs – priesteris, kas palīdz mīlošiem pāriem, romantiska mīlestība cietumā… Bet pašiem Valentīna dienas svinēšanas aizsākumiem iemesls gan visai skumjš – dienu sākuši atzīmēt, pieminot Svētā Valentīna nāves dienu…

Vēl viena versija teic, ka Valentīna dienu senā pagātnē esot izveidojuši kristieši – kā aizstājēju pagāniskajiem romiešu svētkiem, kuri bijuši veltīti romiešu zemkopības dievam Faunam, sieviešu un laulības aizgādnei dievietei Junonai, kā arī Romas dibinātājiem Romulam un Remam. Šos svētkus arī svinēja februāra vidū, un tajos tika veikti dažādi maģiski rituāli. Viens no tiem bija mīlas zīlēšana – no urnas tika vilktas zīmītes, uz kurām sarakstīti jaunu meiteņu un puišu vārdi, veidojot ‘’romantiskus pārīšus’’. Vēlāk, viduslaikos, mīlestības svētkus īsti nesvinēja, taču ar renesansi arvien vairāk mākslinieku un rakstnieku sāka asociēt agro pavasara laiku ar mīlestību.

Mūsdienās Svētā Valentīna dienā savijušies gan kristiešu, gan seno romiešu priekšstati. Lielbritānijā Valentīna dienas svinēšana kļuva populāra 17.gadsimtā. 18.gadsimta vidū šajā dienā draugiem un mīļotajiem ierasts apmainīties ar mazām dāvaniņām – mīlestības apliecinājumiem un zīmītēm, vēstulītēm, kas rakstītas ar roku. Gadsimta beigās [ašu gatavotās vēstulītes sāka aizstāt drukātās apsveikumu kartītes. Šīs kartītes bija īpaši vērtīgas – rotātas ar mežģīnēm un dārgu satīnu. Kļuva populāras kartītes ar jautriem pantiņiem. Kā zini šajā laikā valdīja striktāki noteikumi – jūtas, it sevišķi jauni puiši un jaunas meitenes, nedrīkstēja atklāt tieši, un tādēļ kartītes bija lielisks veids, kā atklāt savas simpātijas. Tā pamazām izplatījās Valentīna dienas apsveikumu sūtīšana.

Raksts no žurnāla ‘’Avene’’ 2008.gada nr.3

 Gadu gaitā, vācot un krājot materiālus no dažādiem žurnāliem, mums iekrājusies pabieza mapīte ar informāciju par šiem svētkiem un praktiskiem padomiem to svinēšanā. Tāpat bibliotēkas plauktos vari atrast dzejas krājumus, kuros meklēt iedvesmu Valentīna dienas apsveikumu kartiņu noformēšanai. Pašiem mazākajiem iesakām ieskatīties jaunajā Deivida Mellinga grāmatā ''Kur ņemt vienu apkampienu'', kurā lācītis Duglass, meklējot mīļu apkampienu, kopā ar aitiņām iemācīs 14 apkampienu veidus, kā samīļot māmiņu un citus sev mīļu cilvēkus.