Pēc divām nedēļām jau atkal klāt Helovīns, bet vēl nedēļu pēc tiem latviskie svētki Mārtiņi. Dziļāk papētot, redzams, ka pēc būtības abos šajos svētkos ir daudz kopīga, tikai pēdējos gados vairāk tiek svinēti tieši senie ķeltu svētki nevis latviskā Mārtiņdiena.
Helovīns
Senie ķelti šajā dienā sagaidīja jauno gadu, kas sākās 1. novembrī. Ķeltu kalendārā bija tikai divi gadalaiki – ziema un vasara, un 31. oktobrī beidzās vasara, kas bija gada gaišākā puse, un arī ražas laiks. 1. novembrī sākās jauns gads, gada tumšākā puse. Tolaik 31. oktobris tika saukts par Samhainvakaru (tulk. „vasaras beigas”), kurā, pēc ķeltu domām, starp šo pasauli un viņpasauli robeža kļuva ļoti plāna , un mirušo dvēseles staigāja pa zemes virsu kopā ar dzīvajiem – iemiesojušies pat zvēros. Labās dvēseles tika cienītas un godātas, no sliktajām dvēselēm bija jāaizsargājas vai tās jāpielabina (to darot ar kostīmiem).
Mārtiņdiena
Latviskajās tradīcijās ar Mārtiņa dienu vispirms saistās saimnieciskā gada nobeigums, arī ganu un pieguļas laika beigas un visas dzīvās dabas gatavošanās ziemai. Tad Dievs iemet pēdējo aukstuma akmeni ūdenī un tas pārklājas ar ledu; tad lācis aizmieg ziemas miegā.
Izbeidzoties klusajam veļu laikam sākas jautrais budēļu jeb ķekatu laiks, ko šai gadījumā sauc par Mārtiņa dzīšanu. Pašus Mārtiņa dienas ķekatniekus sauc par Mārtiņa bērniem. Iespējams, ka šos Mārtiņa bērnus uzskatīja par svētību nesošiem veļiem.
Nevienos svētkos nevajag meklēt ko sliktu. Tā ir vēl viena iespēja izlādēt emocijas un būt priecīgiem, iedegt sveces, izbaudīt tumšo vakaru mieru vai arī jautri pavadīt laiku.