Izstāde ''Svētki rudenī''

Nākamnedēļ jau atkal klāt Helovīns, bet vēl pēc nedēļas latviskie svētki Mārtiņi. Dziļāk papētot, redzams, ka pēc būtības abos šajos svētkos ir daudz kopīga, tikai pēdējos gados vairāk tiek svinēti tieši senie ķeltu svētki nevis latviskā Mārtiņdiena.

Helovīns

 Senie ķelti šajā dienā sagaidīja jauno gadu, kas sākās 1. novembrī. Ķeltu kalendārā bija tikai divi gadalaiki – ziema un vasara, un 31. oktobrī beidzās vasara, kas bija gada gaišākā puse, un arī ražas laiks. 1. novembrī sākās jauns gads, gada tumšākā puse. Tolaik 31. oktobris tika saukts par Samhainvakaru (tulk. „vasaras beigas”), kurā, pēc ķeltu domām, starp šo pasauli un viņpasauli robeža kļuva ļoti plāna, un mirušo dvēseles staigāja pa zemes virsu kopā ar dzīvajiem – iemiesojušies pat zvēros. Labās dvēseles tika cienītas un godātas, no sliktajām dvēselēm bija jāaizsargājas vai tās jāpielabina (to darot ar kostīmiem).

Mārtiņdiena

Latviskajās tradīcijās ar Mārtiņa dienu vispirms saistās saimnieciskā gada nobeigums, arī ganu un pieguļas laika beigas un visas dzīvās dabas gatavošanās ziemai. Tad Dievs iemet pēdējo aukstuma akmeni ūdenī un tas pārklājas ar ledu; tad lācis aizmieg ziemas miegā.

Izbeidzoties klusajam veļu laikam sākas jautrais budēļu jeb ķekatu laiks, ko šai gadījumā sauc par Mārtiņa dzīšanu. Pašus Mārtiņa dienas ķekatniekus sauc par Mārtiņa bērniem. Iespējams, ka šos Mārtiņa bērnus uzskatīja par svētību nesošiem veļiem.

Protams, nevienos svētkos nav nekā slikta. Tā ir vēl viena iespēja izlādēt emocijas un būt priecīgiem, iedegt sveces, izbaudīt tumšo vakaru mieru vai arī jautri pavadīt laiku ģimenes lokā. Uguns ķirbja puncī rada drīzāk romantiskas un omulīgas nevis baisas sajūtas.

Šobrīd lasītavā aplūkojama izstāde ‘’Svētki rudenī’’, kurā grāmatas un preses izdevumi par Mārtiņdienu un Helovīnu- iedvesmai un noskaņai.